Eklektisms jeb Vēsturisko stilu atdarinājums. Dace Dēliņa-Lipska
Vārdu \"eklektisms\" attiecinām uz dažādu stilu sajaukumu. Eklektisms attiecas ne tikai uz mākslas stilu, bet arī dažādu idejisko virzienu un teoriju mehānisku apvienojumu. Eklektisks var būt gan ēkas arhitektoniskais veidols, gan dzīvokļa iekārtojums, gan pasaules uzskats.
Viena parādība trīs nosaukumi
Eklektisms, historisms un neostils attiecas uz vienu, toties daudzveidīgu parādību – vēsturisko stilu formu lietojumu ārpus to hronoloģiskajām robežām.
Eklektisms apvieno vēsturisko stilu elementus, tādēļ to nereti dēvē par historismu. Eklektisms ietver gan daudzos neostilus (neogotiku, neorenesansi, neobaroku, neorokoko) un pseidostilus (pseidotautisko, pseidoromantisko), gan dažādu stilistisko formu kompilācijas.
Historisms ir mākslas stils, kas vērsts uz vēsturisko stilu atdarinājumu.
Neostils ir konkrēta vēsturiska stila atdarinājums (piemēram, 21. gadsimtā izgatavotas mēbeles baroka garā ir neobaroks).
Vēsturiski
Eklektisma aizsākums meklējams Francijā laika periodā no 1830. līdz 1848. gadam. Klasicisms nonāk strupceļā, un romantisma ietekmē īpaša uzmanība tiek pievērsta pagātnes vērtībām. Visā Eiropā arhitekti sāk projektēt celtnes, kas atgādina viduslaiku pilis, renesanses palaco… Celtņu funkcijas ir citas, arī celtniecības paņēmieni atbilst jaunajiem apstākļiem, toties ārējā forma šķiet tikpat majestātiska un cienīga. Stilizācijas rezultātā izveidojas daudzie neostili.
Jauno ēku tipu (rūpnīcas, dzelzceļa stacijas, īres nami u.c.) arhitektūrā eklektismu izmanto ar nolūku padarīt cēlāku, nozīmīgāku utilitāro celtni. Šādi mēģinājumi dažkārt izskatās pašmērķīgi dekoratīvi. Baznīcu, dzīvojamo namu, sabiedrisko celtņu arhitektūrā tiek panākts visai autentisks rezultāts.
Latvijā
Pateicoties 1866. gadā izdotajam likumam par amatniecības un rūpniecības brīvību Baltijā, latviešu amatnieku skaits pilsētās pieaug. Sāk veidoties latviešu buržuāzija, kas savu kapitālu iegulda pilsētas namu celtniecībā. Līdz ar straujo rūpniecības uzplaukumu strauji pieaug iedzīvotāju skaits Rīgā. Aizsākas daudzstāvu namu celtniecība. Jauno celtņu būvniecībā, līdzīgi kā Eiropas arhitektūrā, parādās tendence izmantot iepriekšējo periodu ēku tipus. Bankas un biržas līdzinās renesanses pilīm. Teātri un muzeji tiek būvēti klasicisma garā.
Rīgā eklektisms uzplaukst 19. gadsimta otrajā pusē. Viskrāšņāk tas iezīmējas arhitektūrā. Vēsturisko stilu formas tiek izvēlētas asociatīvi, atbilstoši celtnes funkcijām un vides īpatnībām.
Viena no pirmajām historisma celtnēm ir arhitekta H. J. Boses projektētā Rīgas birža (1852–1855). Tā atgādina Venēcijas palaco, kas asociējas ar augošu labklājību, bagātību. Rīgas Lielās ģildes nama gotiskās līnijas simbolizē nesatricināmību (1853–1859, arhitekts K. A. Beine). Neogotikas formas iegūst arī Mazās ģildes nams (1864–1866, arhitekts J. D. Felsko).
Mācību iestāžu ēkas klasicisma formās simbolizē cienīgumu un stabilitāti, renesanses formās – izglītības un zinātnes atdzimšanu. Klasiskas formas piestāv ēkām, kuras veic reprezentējošu funkciju, piemēram, Valsts Mākslas muzejs. Tagadējā Latvijas Nacionālās operas ēka atgādina antīko templi (1860–1863, arhitekts L. Bonštets). Kontekstuālā pieeja atrodama arī daudzās citās celtnēs.
Par visbiežāk būvēto celtnes tipu kļūst īres nams. Tieši šajā lauciņā eklektisms iemirdzas viskrāšņāk un daudzveidīgāk. Vēlme pārspēt citus ar sava nama efektīgumu izraisa īstu sacensības garu. Fasādes kļūst aizvien greznākas un nereti darbojas autonomi no iekštelpu satura un izmantojuma. Celtnes arhitektoniskajā risinājumā nereti tiek izmantots arī vairāku stilu sajaukums.
Īres namus Rīgā projektē visi tā laika slavenākie arhitekti, un pārstāvēti ir gandrīz visi neostili. 19. gadsimta otrajā pusē neredzētu uzplaukumu piedzīvo muižu celtniecība, tā atstājusi bagātīgu historisma mantojumu.
Eiropas arhitektūrā eklektisms saglabājas līdz Pirmajam pasaules karam. Latvijas teritorijā tas apsīkst ap 1904. gadu.
Iekštelpu noformējumā ir pārstāvēti visi minētie neostili. Eklektisms no katra vēsturiskā stila aizņemas tam raksturīgāko pazīmju buķeti un ievieto jaunos apstākļos. Vislielāko popularitāti piedzīvo neorokoko. Pēc draiskā viegluma un greznības daudzi ilgojas arī šodien.
Šodien
Par eklektismu mēs nerunājam vien tādēļ, lai papildinātu zināšanas mākslas vēsturē.
Pagātnes mantojuma iesēdināšana mūsdienu situācijā tagad ir ļoti izplatīta parādība. Cilvēki jūtas noguruši no moderno tehnoloģiju un sintētisko materiālu modes viļņa. Auksta, atsvešināta vide ir fons, uz kura lieliski var izcelties eklektisma bagātīgās iespējas. Tik vilinoša šķiet nosacīta atgriešanās antīkajā pasaulē, renesansē, rokoko....
Eklektisms bieži vien apmierina nedižciltīgu, bet turīgu ļaužu vēlmi pēc aristokrātiska smalkuma. Ja nav mantots ne tituls, ne muiža, atliek vien adekvātu vidi radīt pašam. Te gan jāuzmanās no pārspīlējumiem, jo izcilu rezultātu no lētas butaforijas nereti šķir tikai viens solis. Tas ir gaumes un stila izjūtas jautājums. Riskanti mēģināt vēsturisko stilu par katru cenu iedabūt nepiemērotā vidē. Traģikomisku iespaidu atstāj ciematā iesēdināta pseido viduslaiku pils. Arī renesanses palaco nevar iestādīt 1200 kvadrātmetru dārziņā. Šādi piemēri diemžēl eksistē, un tie eklektismu devalvē kopumā. Arī negatīvā pieskaņa, kas nereti pavada šo vārdu, radusies daudzo slikto piemēru dēļ. Izvēloties tīru neostilu, jārēķinās ar zināmiem pienākumiem un, es pat teiktu, ierobežojumiem. Kā gan izskatās mājas kinozāle blakus barokālam spogulim vai matu fēns uz rokoko galdiņa. Jā, tas izskatās eklektiski. Te mēs nonākam līdz atziņai, ka vēsturisku stilu bez laikmetīga piemaisījuma nav iespējams renovēt (es nerunāju par muzejiskām vērtībām un restaurāciju). Moderno materiālu lietojums rada sintētisku vēsturiskumu, arī tas izskatās eklektiski.
Tomēr nevēlos sacīt, ka eklektisms būtu ignorējams. Mūsdienu postmodernajam laikmetam tas ir īsti piemērots. Es pat atļaušos apgalvot, ka 21. gadsimta cilvēka pasaules redzējums ir viseklektiskākais, kāds bijis jebkad agrāk.
Dace Dēliņa-Lipska, Neatkarīgā Rīta Avīze, 2005. gada 10. maijs
www.lursoft.lv