Ēkas ārienes apdarināšana. J. Zviedrāns

Juris Zviedrāns, LPMA prezidents, A.I.G. celtniecības arheologs.

Sākusies aktīvā būvsezona, kad var veikt iekšējos un, galvenais, ārējos apdares darbus. Un šoreiz, cik vien iespējams objektīvi, bez tendenciozas lobēšanas, kas tik spēcīgi ir ienākusi mūsu dzīvē, ieskatīsimies apdares materiālu klāstā. Raksta tapšanā piedalījās Edgars Raitums, kurš izgatavo tradicionālos apdares materiālus un līdz ar to sākumā jāuzraksta sakrālais teikums, kas parasti ikdienas darbā tiek rakstīts pie rekomendējamajiem materiāliem – «raksta autors nav finansiāli ieinteresēts konkrēto materiālu izplatīšanā. Ikvienam ir tiesības izvēlēties jebkurus citus analogas kvalitātes izstrādājumus». Kā otro ievadā minēšu bieži skanējušo teikumu, kas tiešām ir patiesība – «Nav labu vai sliktu materiālu. Ir piemēroti vai nepiemēroti materiāli». Un, protams, visu šo materiālu kopā pastāvēšana vai nesaderība ir cieši saistīta ar būvfizikālajām parādībām. Būvfizikāli nesaderīgus materiālus jūs ne ar kādiem spēkiem kopā nesaturēsiet.
Parasti pēc veicamo darbu izplānošanas, pirmais jautājums, kas rodas: kādus materiālus izmantosim? Veikalu plaukti vai lūzt no dažādu firmu krāsu bundžām, tepēm un maisījumiem. Televīzijā reklāmu pauzēs var redzēt skaistus cilvēkus ar otām, kas smaidot tā tik vien krāso. Lielie uzņēmumi un koncerni nemitīgi atgādina par sevi. Ķīmiskā rūpniecība ir spēcīga un nemanot tā cilvēkam ir iegalvojusi, ka bez ķīmijas neiztikt. Visvieglāk pamatot ķīmijas lietošanu ir uz mīkstiem organiskiem materiāliem. Tik tālu jau mēs esam tikuši. Praktiski nav tādu celtnieku, kas būvējot koka konstrukcijas, neizmantotu kādu no antiseptizējošiem līdzekļiem. Ne vienmēr tas ir nepieciešams, bet šo produktu lietošana rada tādu kā drošības sajūtu – ilūziju, ka, tos lietojot, viss ir kārtībā un koks ir pasargāts. Nekas nav mūžīgs, bet dzīvojot šajā ilūzijā mēs aizmirstam, ka šie produkti izgaro un nonāk mūsu organismā. Būtībā problēma slēpjas materiāla sagatavošanā, kas saistīta ar mūsdienu pasaules straujo dzīves ritmu, naudu, cilvēcisko slinkumu un visai apšaubāmo saprātu.
Kreisā un labā skrūve. Vēl 20.gs. 30.gados kokus cirta īstajā laikā, pētīja t.s. skrūvi jeb vērpi, materiālu rūpīgi žāvēja un atlasīja, un ne jau no katra baļķa ieguva lietaskokus. Mūsdienās tikai zāģē, lai iegūtu kubatūru, nevērtējot un neskatoties ne uz ko. Rezultātā iegūst vienkārši koksni. Gateros vai darbnīcās pasūtot būvmateriālus, vienmēr jautāju, vai ņemta vērā stumbra vērpe, bet lielākoties t.s. meistari norausta plecus. Ja kokam ir labā skrūve, tad to galdniecības izstrādājumu izgatavošanai nedrīkst izmantot, bet būvniecībā var lietot. Koks ar kreiso skrūvi ir izmantojams tikai malkai.
Materiāla izvēle un sagatavošana ir ļoti svarīgs posms. To pašu varētu teikt par dēļu izzāģēšanu no baļķa. Tā ir liela problēma, jo parasti mēģina izspiest no baļķa, cik vien iespējams daudz materiāla, bet pareizo šķiedru virzienu neviens neskatās. Rezultātā ~30% no sagatavotā materiāla nav izmantojams jeb izmantojams tikai palīgdarbos. Visām šīm nebūšanām vienkāršam cilvēkam ir grūti izsekot, līdz ar to izvēlieties drošus un pārbaudītus meistarus.
Kaļķis un kaļķu java. Kopš padomju laikiem pret kaļķi ir negatīva attieksme. Tā izveidojusies regulāri neievērojot tehnoloģiskās prasības izgatavošanā un būvniecībā, rezultātā degradējot pašu materiālu. Kvalitatīvu kaļķi Latvijā vairs neražo. Saulkalnes pelēkais dolomīta kaļķis, ko mūsdienās sauc par baltkaļķi, nav tas, kuru lietoja vēsturiskajā apbūvē. Toreiz kaļķi ieguva no kaļķakmens.
Kāds tad ir kaļķis un kaļķu java? Tas ir lētākais, mūra ēkām piemērotākais fasāžu un iekštelpu apdares materiāls ar ļoti lielu izmantošanas pieredzi. Mitruma caurlaidīgs, elpojošs materiāls. Pietiekoši padevīgs, lai izsekotu vecu ēku kustībai. Šodien šī materiāla izmantošanā galvenās problēmas rada kompetentu speciālistu trūkums, lai precīzi ievērotu sagatavošanas un izmantošanas tehnoloģiju, laika apstākļus – temperatūru, gaisa mitrumu, respektētu saules iedarbību. Kaļķis kā javas saistviela ir neaizvietojams restaurācijas darbos.
Eiropā ir divas pieejas kaļķa izmantošanai būvniecībā. Vāciski runājošajā reģionā izgatavo tā saucamos uzlabotās kaļķu javas maisījumus, kuru pamatā ir kaļķi ar ļoti daudz dažādām piedevām un pildvielu. Šie maisījumi ļoti plaši tiek izmantoti ēku restaurācijā, kur tie pazīstami kā sanējošais apmetums. Tādas firmas kā Scohomburg, Bayosan, Hasit savu produkciju piedāvā arī Latvijas tirgū. Šie materiāli ir kvalitatīvi, viegli pagatavojami un lietojami, tiek dota arī garantija. Kā negatīvo faktoru jāmin samērā augstā cena.
Skandināvijā valda otra pieeja. Kaļķi tiek lietoti pēc vecām tehnoloģijām, bet, lai darbi notiktu kvalitatīvi, valstiskā līmenī notiek intensīva apmācība un sabiedrības informēšana. Tādējādi pats materiāls ir ļoti lēts, bet, lai tas turētos pie sienas, jāsasprindzina smadzenes. Latvijā, bez trīs jau pieminēto firmu produkcijas, pēdējā laikā nopērkams arī nedzēsts, kvalitatīvs Lietuvā, Baltkrievijā ražots baltkaļķis un Saulkalnē iepakots Baltkrievijā ražots baltkaļķis. Ir periodi, kad tie nav nopērkami, līdz ar to iesakām interesēties un iegādāties tos laicīgi.
Šie produkti pēdējā laikā izmantoti tādos lielos restaurācijas objektos kā Ventspils pils, Krustpils pils, Ungurmuižas kungu māja un daudzām Vecrīgas ēku fasādēm. Vecrīgā parasti fasāžu apakšdaļā, kur vērojama sāļu izdalīšanās, izmanto sanējošo apmetumu, bet augšējos stāvos baltkaļķa apmetumu. Arī fasāžu un iekštelpu apdarē pagrabā un pirmā stāvā, kur no mūra izdalās sāļi, var izmantot kaļķu javu. Tas ir lētāk, bet jārēķinās, ka šis apmetums erodēs ātrāk nekā sanējošais un būs jānomaina. Apmetot ārējās plaknes ar kaļķu javas apmetumu, ļoti svarīgi ievērot tehnoloģiju. Šiem darbiem iesaku pieaicināt speciālistu, bet dažas lietas tomēr ir vērts zināt. Ārējos apmetuma darbus jāplāno laikā, kad gaisa temperatūra ir +5 – +150C un gaisa mitrums ir 65 – 75%. Latvijā tas ir aprīlis, maijs. Citos vasaras mēnešos jābūvē nosegtas sastatnes un apmetums intensīvi jāmitrina.
Cementa gādātās problēmas. Cements kā materiāls – sākotnēji romāņu cements, būvniecībā ienācis samērā nesen – 19.gs. 60.–70.gados. Militāru celtņu būvniecībai tas pieminēts 18.gs. beigu tāmēs un aprakstos, bet reāli šī perioda objektos pagaidām nav konstatēts. Mūsdienās ražo vairāk kā 30 veidu cementa markas. Kā populārākais būvniecībā izmantotais ir portlandcements. Cementa java, līdzīgi ka kaļķu java, pēc sacietēšanas pārvēršas par mākslīgo akmeni. Atšķirībā no kaļķa, cementa javas masa pēc sacietēšanas kļūst cietāka un blīvāka, līdzīga stiklam. Cementa galvenās sastāvdaļas ir kaļķakmens un māls proporcijās 3:1, ko apdedzina, atdzesē un samaļ. Ķīmiski tas ir materiāls, kas satur kalcija oksīdu un alumosilikātus ar dažādām piedevām.
Cementa java ir ideāls materiāls betona pagatavošanai. Mūrēšanā to vēsturiski lietoja kā piedevu pie kaļķu javas un lieto arī šodien, ko var arī nedarīt, ja ir kvalitatīvs kaļķis. Ja ēkas pamatos tiek lietots cements, tiem jābūt izolētiem. Cementam no būvfizikālā viedokļa ir slikta īpašība – tas uzsūc mitrumu un saglabā to. Līdz ar to neizturīgāki, poraināki materiāli, kuru mūrēšanā vai apdarē lietots cements, sairst.
Ja sienu apmet ar cementa javas apmetumu, konstrukcijai tiek samazinātas elpošanas iespējas un sienās uzkrājas mitrums. Pirmie eksperimenti ar cementa javas apmetumu fasāžu apdarei sākās līdz ar cementa parādīšanos. Nacionālajai operai cokola daļa apmesta ar tīru cementa javas apmetumu. Pēdējās rekonstrukcijas laikā varēja novērot šo eksperimentu augļus. Viss cementa javas apmetums bija atdalījies no ķieģeļu mūra, ķieģeļi mitri un daļēji sairuši. Mitrums nespēja izgarot cokola līmenī, līdz ar to tas kāpa augstāk pa mūri un meklēja poraināku virsmu, kur izgarot. Cementa java nesošās konstrukcijās un apmetumā ir bumba ar laika degli. Bieži vien daudzām celtnēm, it sevišķi laukos, redzami cokola labojumi ar cementa javu, jo kaļķu javas apmetums krītot nost. Bet parasti vaina neslēpjas apmetumā, bet darbībā vai bezdarbībā, kas saistīta ar kopšanu un uzturēšanu.
Īslaicīgie jaunumi. Mūsdienu jaunie produkti domāti, lai procesu padarītu ātru un ērtu, bet tie ir ar daudz īsāku kalpošanas laiku. Apmetuma maisījumi, kas izgatavoti uz ģipša bāzes ir ļoti labi un to vienīgais mīnuss ir augstā cena. Lielisks ātrās un ērtās filozofijas piemērs ir ģipškartons. Ļoti ātri var iegūt gludas plaknes. Bet šeit ir jautājums, kur šī materiāla pielietojums ir piemērots un kur šo materiālu tomēr nevajadzētu izmantot. Igates pilī, nejauši uzsitot pa sienu, pēkšņi nākas konstatēt, ka vestibila ieejas sienas apšūtas ar ģipškartonu. Pils un ģipškartons, tāds jocīgs salikums, kas būtībā degradē šīs celtnes tēlu. Lielās 30.gadu beigās būvētās Ķemeru sanatorijas paša pēdējā, cenā vislētākajā stāvā, sienu un griestu apdarei izmantots ģipškartons. Pils cienīgajos interjeros pirmajā un otrajā stāvā ģipškartonu neatrast.

Vides Vēstis, 2003, Nr. 5/6


<-- Atpakaļ uz sarakstu